Pētera I ierašanās Liepājā 1697. gadā.
Ar Pētera I valdīšanas laiku sākas Kurzemes hercogistes slīdēšana Krievijas ietekmes zonā. Kaut arī 18. gadsimtā Kurzeme vēl saglabāja Polijas vasaļvalsts statusu, Krievijas ietekme Kurzemē arvien vairāk pieauga un noslēdzās ar Kurzemes inkorporāciju 1795. gadā. Šo iespaidu izjuta arī Liepājas pilsēta un savas namnieku autonomijas mērogā centās risināt šīs problēmas iespējami sev izdevīgākā veidā. Liepāja atgādināja miniatūru tirgotāju republiku ar savu iekšējo un ārējo politiku.
Liepājas agrākos kontaktus ar Krieviju grūti noteikt. Jau 15. gadsimtā holandiešiem zināmo ceļu sarakstā aprakstīts ceļš no Flandrijas galvaspilsētu uz Krieviju, kas ved caur Liepāju. Ja šo ceļu izmantoja vienam virzienam, tad nav arī izslēgta pretējā virziena izmantošana.
Mēs jau redzējām, ka nostiprinoties Liepājas tirdzniecības namiem tie 17. gadsimta otrajā pusē saistījās darījumos ar Krieviju. Tomēr pagaidām kā pirmais dokumentētais krievu ierašanās gadījums Liepājā jāuzskata 1697. gada Lielās sūtniecības brauciens caur Liepāju.
Tā kā šajā pašā gadā nedaudz vēlāk sākās Liepājas ostas būvniecība, tad savā laikā nekompetenti, lieltautiskās iedomības pārņemti žurnālisti, nerunājot jau nemaz par tā laika gidiem, šā pasākuma iniciatīvu piedēvēja Pēterim I. Liepājas presē varēja lasīt pat tādas muļķības, ka osta būvēta pēc viņa rīkojuma.
Azovas karagājiena panākumi radīja Krievijā cerības atrast sabiedrotos karam ar Turciju. Tāpēc tika nolemts sūtīt uz Rietumeiropu Lielo sūtniecību. Par pirmo lielo sūtni tika iecelts Leforts, par otro kņazs Golovins, bet par trešo Vozņicins. Sūtniecības organizatoriskā sagatavošana tika uzdota Golovinam.
Sūtniecības sastāvs bija sekojošs:
- Leforta svītā bija viņa brāļa dēls Pēteris Leforts, Bogdans Pristavs, Jakovs Duarsī, Ivans Humars, Dāvids Engliss, Vilims Turlavils, Iļja Kobers, Andrejs ļipkins, Filimons Monsovs, Pēteris Knipers, P1āvels Vuds, Bahromejs Mellers,Andrejs Jungers, Karls Blumbergs. Pirmos septiņus sauca par muižniekiem (dvorjaņe), bet otros septiņus par pāžiem;
- Golovins līdzi ņēma divus savus radiniekus: dēlu Ivanu Fjodoroviču un brāli Alekseju Aleksejeviču Golovinu, un bez tam vēl septiņus muižniekus – Semjonu Bestuževu, Uļjanu Seņavinu, Gļebu Radiščevu,Matveju Biļecki, Nefjodu Srezņovu, Grigoriju Ostrovski, un Tomasu Kniperu;
- Vozņicinam pienācās svītā divi muižnieki un viņš tāpat paņēma divus radiniekus: Andreju Fjodorovu un Ivanu Artemjevu (brāļa dēls) Vozņicinu.
Sūtniecības apkalpošanai līdzi brauca:
- garīdznieks Ivans Poborskis un diakons Timofejs – abi no “Brīnišķās augšāmcelšanās” galma baznīcas virs nelaiķa Ivana Aleksejiviča mājas baznīcas;
- tulki: no Sūtņu prikaza tulks (perevodčik) Pēteris Vulfs un nākamais slavenais vicekanclers Pēteris Šafirovs, un bez tam divi dolmečeri (tolmač) – Andrejs Hems un Aleksejs Zverevs;
- vēstniecības kanceleju veidoja seši podjačiji, no tiem trīs – Mihails Rodostamovs, Mihails Larionovs un Nikifors Ivanovs no Sūtņu prikaza, Fjodors Buslajevs no Lielās kases prikaza, Ivans Černcovs no Kazaņas pils prikaza, bet sestais – minētā Larionova dēls pats izprasījās braukt līdz mācību nolūkā;
- trīs mediķi: Ivans Termonts, Jagans Treanders, Bartolomejs Penders un viņiem līdz trīs mediķu mācekļi;
- meistari – sudraba un zelta lietu speciālisti no Sudraba un Zelta palātām Rudolfs un Ditmars;
- dāvanām sūtniecība veda līdz sabuļādas 70.000 rubļu vērtībā un tās pārzināja Maskavas tirgus ādu tirgotājs, Sretenskas sotņas priekšpilsētas cilvēks Ivans Mihailovs, mantu apsargāja Ivans Afanasjevs.
Sūtniecībai bija pievienota “volontieru” vienība, kas brauca mācīties jūrniecību, tajā iekļāvās Pēteris I. Vienības vadītājs ar komendora titulu bija Andrejs Mihailovs (kņazs Čerkaskis). Vienība dalījās trīs desmitos, katrs ar desmitnieku vadībā.
Pirmajā desmitniekā ietilpa: desmitnieks Gavrilo Kobiļins, Ivans Volodimerovs, Fedosejs Skļajevs, Ivans Kočets, Aleksandrs Kikins, Stepans Bužeņinovs, Daņilo Novickis, Aleksejs Teteļins, Lukjans Vereščagins, Jakims Maļars, Aleksejs Borisovs (kņazs Goļicins).
Otrajā desmitniekā bija: desmitnieks Pēteris Mihailovs (cars), Aleksandrs Meņšikovs, Aņika Ščerbakovs, Sava Uvarovs, Filats Šanskis, Osips Zverevs, Tihons Lukins, Ivans Kropotkins, Vasilijs Korčmins, Ivans Ovcins, Konons Turčins, Stepans Vasiļjevs, Semjons Grigorjevs (Nariškins).
Trešajā desmitā: desmitnieks Fjodors Pļeščejevs, Ipats Muhanovs, Jermolajs Skvorcovs, Ivans Siņavins, Gavrilo Konšins, Fadejs Popovs, Pēteris Gūtmans, Ivans Mihailovs (Golovins), Ivans Aleksejevs (Golovins) un Imeretijas carevičs Aleksandrs Arčilovičs. Neskaitot komendoru, 35 cilvēki un 12 kalpotāji.
Apsardzei sūtniecībai līdzi devās majora Šmita komandēta Preobraženskas pulka vienība 62 cilvēku sastāva, no kuriem 12 bija nozīmēti par “haidukiem”. Kopā sūtniecībā bija 250 cilvēku.
1697. gada 20. martā (pēc j.st., krievu avotos j.st. datumi iekavās) sūtniecība izbrauca no Nikoļskas ciema Piemaskavā., 28. martā ieradās Novgorodā, 8. aprīlī Cēsīs. No 11. līdz 18. aprīlim sūtniecība atradās Rīgā. Tur zviedru administrācija uzņēma viņus ne visai laipni un Pēteris I ar volontieriem 18. aprīlī izbrauca uz Jelgavu, bet sūtņi sekoja 22. aprīlī.
Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs bija sens Leforta paziņa, vēl no tiem laikiem, kad viņš bija Holandes štatu dienestā, bet Leforts, kas arī karjeru sāka Holandē, bija ieskaitīts viņa svītā un viņi kopā karoja pret frančiem. Kad Frīdrihs Kazimirs atgriezās Kurzemē, viņš aicināja Lefortu pie sevis, bet tas pieņēma Krievijas cara aicinājumu kā izdevīgāku.
Jelgavā sākās jautra uzdzīve, bet vairāki motīvi Pēteri I mudināja doties uz Liepāju. Viņu vilināja iespēja ieraudzīt Baltijas jūru, viņu interesēja kuģu būve Liepājā, Jelgavā jau bija zināms par gatavošanos Liepājas ostas būvei.
Sūtniecības diārijā (statjeinij spisok) ierakstīts, ka lielie un pilnvarotie sūtņi 1. maijā atlaida Preobraženskas pulka komandējošos cilvēkus (načaļnih ļudjei) un zaldātus uz Brandenburgas kūrfirsta zemi, dodot līdz “lapu” (ļist – pavadraksts) Brandenburgas kūrfirsta “tuvajiem cilvēkiem”. Ar to diārijā jāsaprot 35 cilvēku lielā volontieru vienība.
Pēteris I jau 28. aprīlī rakstīja no Jelgavas Krevetam: “ Parīt no šejienes brauksim uz Liepāju (Libou)”.
Bet sūtņi 1. maijā “lapā” rakstīja: “Pajūgu trūkuma dēļ atlaidām pa jūras ceļu komendoru Andreju Mihailovu ar trīsdesmit pieciem biedriem līdz Kenihzbergas pilsētai. Viņi pēc mūsu lielā valdnieka rīkojuma atlaisti mums līdz, lai mācītos jūrniecības lietas, līdz Venēcijai”. Tālāk sūtņi lūdza sūtniecības uzņemšanu pie robežas, pavadīšanu bez aizkavēšanas pie kūrfirsta pēc diplomātiskajām paražām ar pārtiku un pajūgiem, kā arī nodrošināt ērtības un palīdzību minētajai volontieru vienībai.
Tātad iznāk, ka Pēteris I no Jelgavas izbraucis 30. aprīlī, bet pārējie volontieri, saņēmuši “lapu” izbrauca 1. maijā un panāca caru ceļā, visticamāk – Dobelē.
Pēteri I pavadīja no Jelgavas līdz Liepājai Kurzemes hercoga nozīmētais rotmistrs Koškels, par ko liecina sekojošs ieraksts sūtniecības diārijā: “Maija 1. (11.) dienā Liepājā izsniegts kņaza rotmistram Jaganam Koškelim un ķemerejas rakstvedim Šrēderam, kas no Jelgavas līdz Liepājai pavadīja volontierus un kalpoja viņiem ceļā uz Liepāju – rotmistram pāris sabuļādu 15 rbļ. vērtībā, rakstvedim – pāris sešus ar pusi rbļ. vērtībā.” Un tur pat tālāk: “ Maija 1. (11.) dienā Liepājas pilsētā kņaza cilvēkiem, kas kalpoja volontieriem un viņus pavadīja no Jelgavas līdz Liepājai un sniedza visādu palīdzību, izsniegts: rotmistram Jaganam Koškulam 100 zelta [rubļu], ķemerejas rakstvedim Šreideram - 10, jātniekam Cīgleram –10, rotmistra kalpotājam – 6, diviem pavāriem – 12, četriem ormaņiem arī 12 zelta [rubļi].”
Minētais Šrēders arī sastādījis, hercogam apmaksai iesniegto, madamas Hoijeres rēķinu par volontieru ēdināšanu viņas viesnīcā Liepājā.
Bet pats ceļojums risinājās šādi. 1. maijā no rīta devās ceļā no Dobeles, pabrauca garām Īles muižai, pēc pusdienas divas stundas uzturējās pie Auces ezera (Lielauces muižā) un pārnakšņoja Jaunžvārdē. 2. maija rītā izbrauca no Jaunžvārdes un pusdienlaikā ieradās Saldū, kur divas stundas atpūtās. Pēc tam devās ceļā, ar plostiem pārcēlās pāri Ventai un iekārtojās uz naktsmītnēm Skrundā.
Hercogs jau 15. (?) maijā bija atsūtījis rīkojumu Skrundas pilskungam sagatavoties sūtniecības uzņemšanai. Bija pavēlēts sagatavot div – trīssimt personām nepieciešamo maizi, alu, gaļu, zivis un degvīnu. Ja krājumā nav pietiekošā daudzumā pārtikas produktu, tad tie jāņem no zemniekiem uz vaku rēķina, vai pie citām personām uz kredīta, tā lai nekas netrūktu. Telpas, klētis un staļļus vajag savlaicīgi iztukšot un iztīrīt. Gatavībā jātur pajūgi, kas sūtniecību aizvestu līdz Durbei. Tā kā Skrundā nav tāds daudzums pajūgu, tad hercogs jau bija devis rīkojumu Kuldīgas, Turlavas un Valtaiķu muižu iecirkņiem, kā arī mežsargiem un pilskungu zemniekiem sniegt vajadzīgo palīdzību.
3. maijā sūtniecībai bija vienas stundas pietura Lieldrogā un nakšņot Pēteris I jau ieradās Durbē. Beidzot 4. maija rītā izbrauca no Durbes, pabrauca garām Grobiņai un vakarpusē sasniedza Liepāju, kur apmetās atraitnes Margaritas Hoijeres namā.
Ieraksti sūtniecības dokumentos vēstī: “Liepājā atraitnei Margaretai Geirovai, pie kuras stāvēja volontieri izsniegti 15 zelta [rubļi]”, bet paša Pētera I ceļojuma žurnālā (jurnal) 25. aprīlī (5. maijā) īsa atzīme: “Stāvēja Liepājā. Diena bija skaista, ar nelielu vēju.”
Piemēra dēļ paskatīsimies Šrēdera rakstītajā madamas Hoijeres rēķinā, kas bija volontieru 5. maija vakariņu ēdienu kartē:
“ ¼ vērša 90 mārciņas à 3 gr. 9 fl. (florīni)
¼ aitas cepetim 1 fl.
Par zivīm un lasi 1 fl.
¼ teļa 18 gr. (graši)
20 olas à 4 par 1 vērdiņu 7½ gr.
2 stopi degvīna à 1 fl 2 fl.
5 mārciņas sveču à 7½ gr. 1 fl. 7½ gr.
Kungu maize 2 fl. 21 gr.
Kalpotāju maize à 50 mārciņas 1 gr. 1 fl. 20 gr.
1 muca kungu alus 9 fl.
⅓ mucas kalpotāju alus 2 fl.
½ mēra spāņu sāls 7½ gr.
Lineburgas sāls par 6 gr.
Alus etiķis 6 gr.
-------------------------------
31 fl 3½ gr.”
No pārējā rēķina palūkosimies tikai ēdienkartes daudzveidībā. Galdā tika celti: šķiņķis, vērša mēles, vistas, tītari, kapūni, zosis, siļķes, lasis, butes, mencas, ālanti, austeres, siers, pētersīļu lapas, mārrutki, sinepes, pipari, ingvers un cukurs. Klāt vēl nāca 5 mārciņas Holandes tabakas un 15 pīpes.
Ja vēl pieskaita 4 bļodiņas un 7 šķīvjus, ko volontieri aizvāca uz kuģi un neatdeva, tad kopējais volontieru uzturēšanas rēķins madamas Hoijeres viesnīcā hercogam Frīdriham Kazimiram izmaksāja 653 florīnus un 4½ grašu.
Kā tika pavadītas divas nākošās dienas – 6. un 7. maijs, nav zināms.
Gatavojoties doties no Liepājas tālākajā ceļā, 8. maijā Pēteris I uzrakstīja vairākas vēstules.
Sibīrijas prikaza domes djakam, galvenajam pastmeistaram Andrejam Andrejevičam Viniusam Pēteris I uzrakstīja šādu vēstuli:
“ Min Her Vinius.
Šodien brauksim no šejienes uz Kēnigsbergu (Kjunnsberg) pa jūru, bet sūtņi pa sauszemi pēc mums. Šeit es redzēju brīnumu, ko pie mums uzskatīja par meliem: pie kāda cilvēka aptiekā salamandra (suļemandra) stikla traukā spirtā, kuru es izņēmu un rokās turēju, burts burtā tāda, kā raksta.” Un tālākais teksts ar neredzamo tinti: “Pa jūru tālāk tāpēc brauksim, ka mūsu tālākais ceļš gāja uz Poliju (Polaņiju) un, baidoties no šiem skaidrajiem (trezvih), brauksim pa jūru, zinot, ka šajos ļaudīs vairāk ļauna nekā laba; kas tagad arī priekš sevis ir ļaundari, ne tikai citiem.
No Libou, aprīļa 28.d. (8. maijs) Piter.”
No šīs vēstules var noprast, ka uzturēšanās laiks Liepājā pagāja dažādu ievērības cienīgu objektu apskatē. To vidū bija arī minētā salamandra, kuru Pēteris I redzēja Zaļajā aptiekā.
Vēstules beigās cars paskaidroja cēloņus, kas lika viņam braukt no Liepājas tālāk uz Kēnigsbergu pa jūras ceļu. Braucot pa sauszemi, nāktos šķērsot Polijas īpašumus – Palangu, kur tad karaļa vēlēšanu laikā bija koncentrējušies Krievijai naidīgā franču partijas atbalstītāji, kas gribēja dabūt Polijas tronī franču princi Kontī. Šo partiju Pēteris I vēstulē nosaucis par “skaidrajiem” ļaudīm, kas “priekš sevis ir ļaundari, ne tikai citiem”.
Vēl Pēteris I 8. maijā no Liepājas ir rakstījis vēstules uz Maskavu Strešņovam un Golovkinam, bet šīs vēstules nav saglabājušās. Par to saturu var spriest tikai pēc atbildēm. Strešņovam cars deva sīkus mājas saimniecības rakstura rīkojumus: uz ziemas laiku atbrīvot zirgu staļļa pārzini Jakovu Surovcevu, kas atlaists atpakaļ uz mājām kopā ar Pleskavas ormaņiem, kas atveda uz Liepāju volontierus; pavāra, kas viņu pavada ceļā , sievai izmaksāt 15 rubļus un izsniegt iztiku diviem gadiem. Strešņovs ziņo par precīzu uzdevumu izpildi.
Golovkinam Pēteris līdz ar vēstuli nosūtīja no Liepājas dāvanas: “divas nelielas grāmatiņas, Bībeli, pulksteni, citronus un pomerančus”.
Tajā pašā dienā cars pats uzskatīja par vajadzīgu rakstīt par zirgu staļļa pārziņa Surovceva atlaišanu Novgorodas vojevodam Apraksinam un Pleskavas vojevodam Nariškinam. Pēteris abus informēja, ka no Liepājas brauks tālāk pa jūru, bet sūtņi pa sauszemi. Pašrocīgajā vēstulē Pleskavas vojevodam Nariškinam, pieminot par ormaņu atgriešanos ar Surovcevu, viņš liek sameklēt aizmukušos ormaņus un algotos cilvēkus un sodīt tos ar pātagu, vedot pa tirgus laukumu un piedzīt no viņiem izmaksāto naudu.
Kirilam Aleksejevičam Nariškinam:
“Min Her. Es atlaidu Surovcevu uz Maskavu, liec dot viņam vedējus. Bet mēs no šejienes brauksim uz Kenigsbergu pa jūru, bet sūtņi pa sauszemi. Ormaņus es atlaidu ar Surovcevu. Bet kuri ormaņi un nolīgtie aizmukuši, liec sameklēt un ar pātagu kārtīgi noslānīt, vedot pa tirgu un izmaksāto piedzīt, bet kuri tieši, pateiks Surovcevs.
Piter. No Libou, aprīļa 28. d. (8. maijs)”
Tomēr uz 8. maiju noliktā aizbraukšana nenotika, varbūt tāpēc, ka Liepājai jau tuvojās Lielā sūtniecība un Pēteris I vēlējās būt liecinieks tās svinīgajai iebraukšanai Liepājā. 8. maija vakars madamas Hoijeres viesnīcā tika pavadīts Pēterim I raksturīgajā dzeršanas orģijā. No Šrēdera rēķina redzams, ka 8. maija vakariņām tika izsniegti parastie 3 stopi degvīna, ½ mucas Lībekas alus, ½ mucas kuršu alus un ½ mucas kalpotāju alus, bet pēc tam vēl atsevišķi tika pasūtīti 34 stopi degvīna par 21 gr. stopā, vēl divas leģeles degvīna ar 9½ stopiem par 1 fl. stopā un tad vēl degvīns par 2 fl. 12. gr. Tātad, nerēķinot alu, šajā vakarā uz 47 vīriem sanāca apmēram 49 stopi degvīna.
Sūtņu iebraukšana Liepājā tad arī notika 9. maijā. Bet sūtniecības ierašanās aprakstīta diārijā šādi:
“Un brauca lielie un pilnvarotie sūtņi tajā iepriekš aprakstītajā aprīļa 22. datumā (2. maijā) no Jelgavas līdz Dobeles (Dublin) pilsētiņai trīs jūdzes. Aprīļa 23. dienā (3. maijā) no Dobeles nobrauca četras jūdzes līdz Auces miestam (Lielauce -mestečko Auca), pie tās liels ezers. 24. dienā (4. maijā) no Auces brauca līdz Saldum (Fraumburk) četras jūdzes. 25. dienā (5. maijā) no Saldus brauca līdz Skrundai (Šrunden) četras jūdzes, pie kuras ar plostiem pārcēlās pāri Ventas (Venda) upei. 26. dienā (6. maijā) no Skrundas līdz Durbes miestam (mestečko Durben) brauca sešas jūdzes; šajā miestā stāvēja aprīļa 27. un 28. datumā (7. un 8. maijā) tāpēc, ka sūtņu vezumi bija vājo kurzemnieku zirgu dēļ atpalikuši.
29. aprīlī (9. maijā) atbrauca uz Durbes pili (zamok Durbin, kļūda, jābūt Grobiņai) un pēc pusdienas iebrauca Liepājā. Un piebraucot pus jūdzi no Liepājas lielos un pilnvarotos sūtņus sagaidīja Liepājas pilsoņi, (Liepājas Zilā gvarde) cilvēku simts, zirgos, jātnieku ierindā, ar kailiem zobeniem un paklanoties lielajiem un pilnvarotajiem sūtņiem, jāja pa priekšu karietei. Bet sūtņu iebraukšana Liepājā bija ar visādām ceremonijām tāpat kā Jelgavā. Pie priekšpilsētas (pie Alkšņu ciema, tag. Raiņa parks) lielos un pilnvarotos sūtņus sagaidīja birģermeistari, Baltazars fon der Horsts (Balsam fon der Gorst) ar biedriem un ar viņiem rakstvedis Georgijs Prušickis (Prišidckij), un piegājis tuvu pie sūtņu karietes rakstvedis lielajiem un pilnvarotajiem sūtņiem teica runu vāciski, apsveicot viņus ar laimīgu atbraukšanu.[..] Un lielie un pilnvarotie sūtņi viņiem tāpat pateicās izvērstā runā un brauca uz iebraucamajām sētām. Iebraucot priekšpilsētā, stāvēja zem diviem karogiem pilsoņi ar musketēm (Sarkanais un Zaļais karogs) un sita bungas un spēlēja stabules. Un jātnieki, pavadot lielos un pilnvarotos sūtņus līdz sētām trīs reiz izšāva no pistolēm un tāpat kājnieki vienreiz no musketēm.
Apmetās lielie un pilnvarotie sūtņi sētās pie pilsoņiem: pirmais pie Ārenta Grota, otrais pie Vilhelma Gifeniha (Juferniht), trešais pie Detlofa Šrēdera. [..]
Saglabājušies avoti neļauj noteikt šo namu adreses. Vienīgais, kas ir zināms, ka 1748. gada 26. jūnijā tirgotājs Kaspars Pēters Meijers nopirka Johanna Kaufmana namu, un , ka tā grunts atradās Lielajā ielā un dienvidos no tās atrodas nelaiķa Ārenta Grota nams. Tā mums kļūst zināms, ka Francis Leforts uzturējās Lielajā ielā.
Sagaidījis sūtņu iebraukšanu Pēteris I gatavojās aizbraukšanai. Žurnālā 30. aprīlī (10. maijā) ierakstīts: “No Liepājas desmitnieks (Pēteris I) sāka pārvākties uz kuģi un vakarpusē pārvācās. To pašu apstiprina diārijs: “ Aprīļa 30. (10. maijā) dienā no Liepājas Preobraženskas pulka komandējošie cilvēki aizbrauca pa jūru un visas savas mantas un krāmus lielie un pilnvarotie sūtņi atlaida ar to pašu kuģi līdz Kēnigsbergai (Koroļevec)”.
Hercogs Frīdrihs Kazimirs uz sava rēķina sūtniecības vajadzībām par 1500 florīniem bija nofraktējis līdz Pilauai Lībekas kuģi “Sv. Georgs”, kura kapteinis bija Joahims Veisendorfs. Bez tam kuģa ekipēšanai hercogs vēl papildus samaksāja 442 florīnus un 28 grašus.
Bet no sūtniecības kases “Liepājā par ēdamā krājumiem uz kuģi un par tā aizvešanu līdz krastam uz kuģi, par gaļu un par zivīm un citām dažādām lietām un visiem tiem krājumiem uz kuģi, ar kuru no Liepājas aizbrauca volontieri līdz Kenigsbergai izsniegti 108 zelta rubļi. Saņēma tos Pēteris Leforts.”
Tomēr 10. maijā jūrā doties neiznāca nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ. Žurnālā 30. aprīlī (10. maijā) ierakstīts: “ Diena bija skaista, ar lielu vēju un naktī tāpat.” Nelabvēlīgais laiks saglabājās arī 1. maija rītā. Žurnālā ierakstīts: ”Stāvējām uz enkura pie Liepājas. No rīta bija lietus un pērkons ar zibeni un pēc tam visu dienu spīdēja saule, un laiks bija rāms ar nelielu vēju, un nakts klusa ar nelielu vēju. Tikai 12. maijā “Sv. Georgs” pacēla enkuru. Dodoties ceļā Pēteris I vēl uzrakstīja Maskavas draugiem Krevetam un Viniusam.
“Vēzi! – rakstīja Pēteris I Krevetam, tulkojot viņa uzvārdu krieviski, - neaizmirsti dzirnavas un audējus, bet mēs no šejienes šodien pa jūru izbraucam uz Kenigsbergu. Piter.”
Viniusam viņš rakstīja:
“Min Her Vinius. Šodien no šejienes izbraucām uz Pilauu ar Lībekas svētā Georga kuģi. Starp citu, visiem aizrakstīt nepaspēju, tāpēc lūdzu, visiem , kam pienākas, nodod sveicienus. Bet mūsu aizbraukšanas aculiecinieks Jakovs Suravcovs, kas mūs pavadīja uz kuģi, jau atlaists no ceļa. Piter.”
No vēstules pēdējām rindiņām redzams, ka vairākkārt Pētera I vēstulēs pieminētais, un acīmredzot, viņa labvēlību iemantojušais zirgu pārzinis Surovcevs tika atlaists nevis 8. maijā, kā Peteris I rakstīja iepriekš, bet tikai pēc tam , kad pavadīja aizbraucējus uz kuģi. Ar viņu arī tika nosūtīta šī un iepriekšējās vēstules.
Diārijā par to rakstīts: “ Tajā pašā datumā lielie un pilnvarotie sūtņi atlaida no Liepājas uz Maskavu Merētijas carēviču Aleksandru Arčiloviču, viņa amatvīrus – viņa galdzini (stoļņiks) kņazu Fjodoru Davidovu un uzturzini (kravčijs) kņazu Semjonu Baratovu ar biedriem – četriem cilvēkiem. Ar viņiem atlaists arī zirgu pārzinis Jakovs Surovcevs un Pleskavas ormaņi. Un par viņu atlaišanu un pajūgu došanu izdoti divi pavadraksti un braukšanas lapa ar sūtņu parakstiem un zīmogiem.”
Lielie un pilnvarotie sūtņi izbrauca no Liepājas 14. maijā. Aizbraucot no Liepājas sūtņus pavadīja Liepājas rāte un namnieki, pilsoņu jātnieku gvarde un kājnieku karogi tādā pat veidā kā sagaidīja. Sūtņi brauca pa Jūras krastu trīs jūdzes līdz Nīcai. 15. maijā no Nīcas sūtņi atlaida savus vezumus tālākā ceļā, bet pēcpusdienā sūtņi brauca līdz Rucavas muižai Sventājas krastā. Sventāja atdala Kurzemes hercoga īpašumus no Lietuvas. 17. maijā sūtņi no Rucavas uz Brandenburgas kūrfirsta pilsētu Mēmeli nosūtīja pie gubernatora vienoties par sūtniecības sagaidīšanu un uzņemšanu ārzemnieku Romānu Brisu un Sūtņu prikaza podjačiju Ņikiforu Ivanovu. Tajā pašā datumā podjačijs atgriezās un pavēstīja, ka ticies ar Raijeru Čaplicu un tulku Ernstu Bergu. Un sūtņi devās ceļā.
Augstākā ranga ierēdnis, galma padomnieks Raijers Čaplics, ko 1688 – 89. gadā kūrfirsts bija sūtījis kā vēstnieku uz Maskavu, bija nosūtīts ievākt ziņas par Pēteri I un sūtniecības sagaidīšanai. Viņam bija uzdots inkognito aizbraukt līdz Liepājai. Taču līdz Liepājai Čaplics nepaguva nokļūt, jo ceļā netālu no Nīcas viņš saņēma ziņu, ka cars jau pa jūru izbraucis no Liepājas un baidoties, ka cars neizkāpj krastā Mēmelē, Čaplics steidzīgi atgriezās uz turieni. 14. maijā viņš no Mēmeles nosūtīja vēstuli pirmajam ministram, kurā starp citu rakstīja: “Kad es vakar pēc pusdienas atkal ierados šeit (Memelē), uz šejieni no Liepājas pa jūru atbrauca viens študiozs, kas paziņoja, ka viņš no turienes izbraucis svētdien, 12. maijā pēc tam, kad tās pašas dienas rītā ar burām, domājams uz Pilauu devies moskovitu paņemtais kuģis ar milzīgu bagāžu un daudziem cilvēkiem. Uz jautājumu, vai domājamais cars, kas sevi sauc par kapteini Pēteri uzkāpis uz kuģa, viņš nevarēja sniegt nekādu noteiktu atbildi, tomēr lielījās, ka redzējis caru kā Liepājā, tā arī pirms tam Jelgavā, un tāpat, kā to darījuši citi ceļotāji ar zīmuli viņu uzzīmējis. Un teica, ka cars sevišķi familiāri izturas pret turienes šķiperiem, gājis ar viņiem vīna pagrabiņos un devīgi tos dzirdījis. Sarunājas lejassakšu izloksnē un valkā šķipera apģērbu. Kad viens no šķiperiem licis viņam skaidri noprast, ka uzskata viņu par pašu caru, viņš izlikdamies to atrunājis no tādas domas un teicis, ka esot ne vairāk kā cara kaperkuģa kapteinis. Šķipers iedrošinājies pavaicāt, uz kurieni paredzēta kaperēšana? Viņš atbildējis: “ Dat verstah ju niet meyn heer!” (To jūs nesapratīsiet, mans kungs!), un piespiedis viņu piedzerties.”
Hercogs Frīdrihs Kazimirs bija uzdevis Fromholdam fo Zakenam pavadīt sūtņus līdz Mēmelei. Savā atskaitē Zakens ziņoja ka 17. maijā pret vakaru sūtņi ir bez zaudējumiem sasnieguši Mēmeli. Kad viņi bija sasnieguši Nimerzatu (pirmā apdzīvotā vieta aiz Palangas), tur pretī bija ieradušies kūrfirsta augstākie ierēdņi fon Bergens un Diters. Fon Bergens vispirms vācu un tad moskovitu valodā apsveica sūtņus ar ierašanos kūrfirsta zemē un paskaidroja, ka kūrfirsts ir sūtījis viņiem pretī Raijeru. Pēc tam sūtņi vēl ieturēja krietnu maltīti pie kurzemnieku sarūpēta galda un devās tālākā ceļā. Tik tiešām, nepilnu pusjūdzi no Mēmeles uz ceļa stāvēja padomnieks Raijers līdzās karietei ar sešiem aizjūgtiem zirgiem. Sūtņi izkāpa no karietēm. Raijers atkārtoja fon Bergena teikto apsveikumu un paziņoja, ka viņam uzdots sūtņus pavadīt kūrfirsta zemes robežās. Pēc tam Raijers iekāpa karietē un kaprāļa komandētu divpadsmit kareivju pavadīts brauca pa priekšu. Sūtņi redzēdami, ka citu kariešu nav, kāpa atpakaļ Kurzemes hercoga karietēs un Kurzemes hercoga svīta viņus pavadīja līdz mītnēm. Sagaidot sūtņus, no pils vaļņiem tika izšauta lielgabalu zalve, bet pirms vārtiem stāvēja bruņota pilsoņu goda sardze.
